Speciālista padoms
Publicēts „Dārzs un Drava” Nr5. 2003.
Savlaicīgi apkarosim augļu koku stumbru un zaru vēzi!
ILGA GROSA, Dr. agr., IVARS DIMZA, Dr. agr.
Šī slimība ir mikroskopiskās sēnes izraisīta stumbru un zaru saslimšana. Pēdējos gados daudzu valstu augļu dārzos slimība sākusi pastiprināti izplatīties. Ja apkarošanai nevelta pietiekamu vērību, tas ir nopietns drauds, sevišķi jauniem augļu koku stādījumiem (galvenokārt ābelēm un arī bumbierēm). Par šīs slimības ierosinātāju literatūrā ir dažādi uzskati. Mūsu augu slimību pētniece (fitopatoloģe) M. Seržāne uzskatīja, ka katrai lapu koku sugai ir sava ierosinātāja sēne. Turpretim ārzemju literatūrā valda uzskats, ka lapu kokiem (ar dažiem izņēmumiem) šo slimību ierosina vienas parazitārās mikroskopiskās sēnes asku (Nectria galligena) un arī konīdiju (Cylindrocarpon heteronemum) stadijas. Visas sēnes (kā mikro, tā arī makroskopiskās) labi aug un attīstās mitrumā. Tāpēc piejūras rajonos un pie lielām ūdenskrātuvēm, kur gaisa mitrums ir lielāks, vēža, kraupja un citu ābeļu sēņu slimību izplatībai ir labvēlīgāki apstākļi nekā attālākos rajonos ar mazāku gaisa mitrumu.
SLIMĪBAS IZPLATĪBU VEICINOŠI APSTĀKĻI
Slimības pastiprinātai izplatībai ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir intensīvo dārzu ierīkošana. Sabiezinātos stādījumos rodas mikroklimats ar paaugstinātu gaisa mitrumu. Tāpēc mūsu tagadējos apstākļos nevajadzētu akli sekot daudzo ārzemju paraugiem un ļoti sabiezināt intensīvos stādījumus. Bez tam vainagi šajos stādījumos jāveido tā, lai stādījums pārāk nesabiezinātos, lai paliktu arī ventilācijas iespējas un mitrums pēc iespējas ātrāk varētu nožūt. Tāpat nevajadzētu arī ierīkot biezus vairāku rindu vēja aizsardzības stādījumus, kā to kādreiz ieteica. Tiem jābūt caurpūšamiem, lai vēja brāzmas tikai samazinātu līdz nekaitīgam ātrumam. Bez tam augu aizsardzībā ir aizliegti pret šo slimību visefektīvākie dzīvsudraba un – dažās valstīs – arī vara preparāti. Vēl arvien tiek audzētas pret vēzi mazizturīgas šķirnes. Arī nepareizi izvēlētā dārza vietā veidojas nelabvēlīgi, koku pretestību slimībām mazinoši augšanas apstākļi. Tāpēc biežāk augļu koku vēža bojājumi sastopami dārzos, kas stādīti ieplakās un vietās ar augstu gruntsūdens līmeni vai citādi augļu koku normālai augšanai un attīstībai nepiemērotās vietās – piemēram, uz āderēm. Tāpat potcelma un izvēlētās šķirnes vai stumbra veidotāja, kā arī starppotes fizioloģiskās nesaderības gadījumos potējumu vietās veidojas labvēlīgi apstākļi vēža un citu mizas bojātāju slimību attīstībai – sulīgi mizas audu uzbiezinājumi uz koksnes un sīkas brūcītes.
SLIMĪBAS ATTĪSTĪBAS GAITA UN PAZĪMES
Slimības izraisītāja sēne ir brūču parazīts un caur veselu mizu neieviešas. Infekcija var sākties caur brūcēm pēc zaru izzāģēšanas vai izgriešanas, veidojot vainagus, kā arī zaķu un peļu grauzumos. Tāpēc šādas brūces pēc iespējas ātrāk jāaizziež. Ir novēroti vēža bojājumi arī vietās, kur stādot liktais miets cieši piespiežas pie stumbra, kā arī zem platām saitēm, ja tās nav laikus nomainītas. Brūces mizā var radīt arī tā sauktie saules apdegumi, kas rodas ziemas beigās, krasu diennakts temperatūru svārstību dēļ, ja stumbri (sevišķi jaunākajiem kociņiem) un skeletzaru pamati nav no tā pasargāti, aptinot vai nobalsinot jau rudenī vai pirmajās atkušņa dienās. Bez tam infekcija var notikt arī caur pavisam sīkiem, ar aci pat grūti saskatāmiem mizas bojājumiem, kas radušies sala, kaitēkļu vai citu iemeslu dēļ. Ir redzēti vēža bojājumi potējumu vietās, ja potējums nav rūpīgi apziests. Pat rudenī pēc lapu nobiršanas un augļu novākšanas palikušajās brūcītēs var ieviesties šī slimība. Par to liecina tas, ka bieži vien sīkajiem zariem koku vainagā vēža bojājums sāk veidoties ap pumpura vietu. Vēlāk, kad miza atmirst visapkārt zaram, tas nokalst. Atmirušajām zaru galotnēm izaug vairāki jauni sāndzinumi, veidojot šim lapu koku vēža postījumam raksturīgu zarojumu vainaga augšdaļā. Nekoptos dārzos vēža ieņēmīgām šķirnēm (piemēram, ‘Mālābelei’, ‘Lobo’, ‘Rudens Svītrainais’, ‘Kortland’, ‘Trebū Sēklaudzis’) tā ir bieža parādība. Stipras infekcijas slodzes gadījumos sāk slimot arī citkārt izturīgas šķirnes. Parasti vēža brūces meklē un pazīst tikai uz koku stumbriem un resnākajiem zariem, bet infekcijas avoti var saglabāties arī zaru galotnēs, ja tos nepamana (īpaši liela auguma kokiem uz sēklaudžu potcelmiem) un neizgriež vainagu kopšanas laikā. Sākumā bojājumi veidojas kā nelieli, izmainītas nokrāsas iegrimumi mizā, kas ar plaisu atdalīti no veselās mizas. Bojātās mizas ieplīsumos vasarā izveidojas dzeltenīgas, gaišas konīdiju kopas, no tām slimības ierosinātāji (konīdijas) ar lietus pilieniem un vēju izplatās tālāk. Brūces gadu no gada paplašinās. Slimības bojājumi ir neregulāras formas laukumi ar vaļņveida kreveļaini grumbuļainām, ieapaļām malām. Bojājumi visvairāk paplašinās uz sāniem un beidzot var aptvert visu stumbru. Bojātā miza saplaisā, un spraugās veidojas vēža izraisītājas sēnes peritēciji – ļoti sīki, koši sarkani lodveida augļķermeņi, mitrā, lietainā laikā tie izsviež infekcijas ierosinātāju – asku sporas, kas ar vēju var aizlidot vairāku simtu metru attālumā. Pēdējo izplatīšanās sākas agri pavasarī un var turpināties līdz pat salam.
SLIMĪBAS IEROBEŽOŠANA
Apkarot augļu koku vēzi tāpat kā jebkuru citu slimību jāsāk jau laikus (profilaktiski), jo vieglāk ir slimību novērst, nevis ārstēt. Daudzu gadu izmēģinājumos un praksē pierādījies, ka ābeles no saslimšanas ar vēzi labi pasargā profilaktiskie smidzinājumi ar fungicīdiem, kuru sastāvā ir varš augstākā koncentrācijā. Labākie ir izrādījušies smidzinājumi ar 2,0-3,0 % Bordo šķidrumu pavasarī augļu koku pumpuru zaļā konusa fāzē (katrā ziņā – pirms parādās jaunās lapiņas) vai Čempionu(vara hidroksīds) 0,5-0,75 % koncentrācijā. Profilaktisku smidzinājumu ļoti ieteicams veikt arī pēc lielākas zaru apgriešanas. Turklāt rudenī, lapkriša laikā (sevišķi siltā un lietainā laikā) vēlreiz jāsmidzina ar 1 % Bordo šķidrumu. Tūlīt pēc lapu nobiršanas var smidzināt ar augstākas koncentrācijas Bordo šķidrumu (līdz 3 %, ja var tik koncentrētu izsmidzināt) vai arī čempionu 0,5 % koncentrācijā. Šajos smidzinājumos ieteicams izlietot lielu šķidruma daudzumu (vismaz 1000 un vairāk l/ha), lai stumbri un zari būtu pilnīgi saslapināti. Vienlaikus ieteicams apsmidzināt arī lapu koku vējlauzēju stādījumus ap dārziem. Jāpiebilst, ka Čempionu pavasarī ieteikts lietot tikai no pumpuru briešanas līdz «peļaustiņu» stadijai. Bordo šķidrumu mazākā koncentrācijā var lietot visu veģetācijas periodu, tam ir ilgāks iedarbības laiks – nožuvušu to vairs nenoskalo pat ilgstoši lieti. Pārējā veģetācijas laikā kokus no vēža zināmā mērā aizsargā smidzinājumi ar pretkraupja fungicīdiem. Specifiskos, galvenokārt pret kraupi iedarbīgos organiskos fungicīdus (Skoru un citus) lieto pārmaiņus ar plašākas iedarbības fungicīdiem. Tomēr visiedarbīgākie ir preparāti, kuru sastāvā ir varš. Arī ārzemju literatūrā minēts, ka tikai šie preparāti ierobežo vēža attīstību. Pagaidām drošai vēža apkarošanai visieteicamākais būtu Bordo šķidrums, jo atbilstošā koncentrācijā to var lietot arī jau salapojušiem kokiem, tam ir ilgāks iedarbības laiks un tas ir ievērojami lētāks nekā pārējie fungicīdi. Bieži vien no Bordo šķidruma lietošanas attur tā pagatavošanas neērtības. Par mūsu pieredzi Bordo šķidruma ērtai pagatavošanai lielos apjomos rūpnieciskajiem stādījumiem, esam rakstījuši žurnāla «Dārzs un Drava» 1975. gada 6. numurā un brošūrā «Krūmogulāju mēslošana, augsnes uzturēšana un augu aizsardzība», Pūre, 1999, arī šajā mājaslapā. Diemžēl Valsts augu aizsardzības dienesta oficiālajos izdevumos par Latvijas Republikā reģistrētajiem augu aizsardzības īdzekļiem līdz 2005. gadam nav minēts neviens līdzeklis, kas paredzēts augļu koku vēža apkarošanai kokiem lapotā stāvoklī. Turpmāk vajadzētu atjaunot jau agrāk lietotā. vara oksihlorīda izmantošanu, ko var smidzināt visu veģetācijas periodu. Šobrīd būtu aktuāli zināt, ar ko pasargāt jaunos, perspektīvos intensīva tipa sabiezinātos stādījumus, kuros ir labvēlīgs mikroklimats sēņu slimību attīstībai.
SASLIMUŠO KOKU ĀRSTĒŠANA
Ja augļu dārzā vēzis jau ir parādījies, galvenais noteikums tā ierobežošanai ir infekcijas avotu likvidēšana. Ja vēža brūces ir uz sīkākiem zariem, tos jācenšas izgriezt vai izzāģēt, veidojot vainagus, bet brūces uz stumbra un lielākiem zariem jāiztīra, jādezinficē un jāaizziež. Iztīrīšanu veic, brūci izgriežot, izgrebjot vai izkaļot (vislabāk ar pusapaļo kaltu) līdz veseliem audiem. Brūču malās jāizgriež (atkarībā no stumbra resnuma) 0,5-2 cm veselās mizas kopā ar kambiju un koksnes virsējo slāni, jo tur atrodas visaktīvākā sēņotne. Plašu, ielaistu brūču vidusdaļa nav jāizkaļ līdz dzīvajiem audiem, jo tur sēņotne ir atmirusi. Skaidas, kas rodas, tīrot brūces, un izzāģētie bojātie zari nekavējoties jāsavāc un jāsadedzina. Pēc tam brūces dezinficē ar 2-3 % vara sulfāta vai 5 % etiķskābes šķīdumu. Brūci divas reizes (aptuveni ar stundas intervālu) saslapina ar otu. Pēc nožūšanas brūces rūpīgi aizziež ar kādu no brūču ziedēm (potvasku, lerānu un citiem) vai vismaz aizkrāso ar dabīgo eļļas (pernicas) krāsu. Tai ieteicams pielikt fungicīdu, kura sastāvā ir 2-3 % vara sāļi vai varš. Sintētiskās krāsas nedrīkst lietot, jo tās var bojāt veselo mizu. Turpmāk jāuzrauga, kā brūce aizdzīst – vai tās aizaugošajos dzīvajos (gludajos) audos kaut kur nesāk parādīties vēža bojājums. Vajadzības gadījumā nākamajā pavasarī bojājuma vietā apkope jāatkārto. Visefektīvākais līdzeklis vēža brūču ārstēšanai kādreiz bija ar dabīgās eļļas krāsu atšķaidīta pelēkā dzīvsudraba ziede (1:3-4), bet tagad dzīvsudraba preparātus dārzā lietot nav atļauts. Lai pasargātu jaunstādīto dārzu no infekcijas ar vēzi, tā tuvumā nedrīkst atstāt slimos kokus, jo slimība noteikti izplatīsies. Ja vēža rētas nevar apkopt, šādi koki jālikvidē.
PĒTĪJUMI ANGLIJĀ
Lielu uzmanību šīs slimības izpētei un apkarošanas iespējām veltī arī ārzemēs, sevišķi valstīs, kur vēža izplatībai ir labvēlīgi apstākļi. Piemēram, Anglijā žurnālā «Fruit Grower» No 3, 2001, vairākos rakstos teikts, ka ābeļu vēzis ir kļuvis par grūti apkarojumu ienaidnieku daudzos dārzos un ka vairākums no zināmajām komercšķirnēm ir ieņēmīgas pret šo slimību, kas var nonāvēt gan augļzarus, gan pašus kokus. Tiek brīdināts, ka vēzis ābeles visvairāk inficē vēsā un mitrā rudenī, lapkriša laikā. Tad infekcija iekļūst zaros pa nokritušo lapu un novākto augļu atstātajām rētām. Tāpēc tiek uzsvērta ļoti lielā nozīme smidzinājumiem lapkriša laikā. Pirmo smidzinājumu pavasarī ieteikts veikt tāpat kā pie mums – pirms pumpuru plaukšanas ar vara preparātu. Slimība iekļūst kokos arī pa griezuma brūcēm. Pēc infekcijas nākamajā pavasarī un vasarā atmirst daudzi mazi zari. Brīdināts arī par risku, ka infekcija var tikt ievazāta augļu glabātavā, kur var būt ļoti nopietni zaudējumi, ja laika apstākļi vasarā veicinājuši slimības attīstību. Turpretī Latvijā, vēža sēnes ierosinātā ābolu puve novērota tikai retos gadījumos. Pētniece Dr. Andžela Berija (Angela Berrie) dārzos veikusi plašus, vispusīgus pētījumus par «nozares visgrūtāk notveramo parādību». Lietojot visjaunākās ģenētikas un augu aizsardzības zinātņu metodes (kombinējot vēža izolātus un DNA marķierus), bija iespējams iezīmēt, inficēt un tad precīzi kontrolēt ābeļu vēža klātbūtni un kustību pētījumu dažādās vietās visā valstī. Aplūkojot rezultātus, kas gūti kādā izmēģinājumā pie Kentas, kur pētīta slimības izplatība, minētā zinātniece apstiprināja, ka vēzis pārvietojas no vecākiem blakus esošiem stādījumiem ar augstu infekcijas pakāpi uz nesen iestādītiem dārziem ar zemu infekcijas pakāpi (šis secinājums mūsu augļkopjiem gan nav nekas jauns). Tāpat viņa izsekojusi iespējamai vēža infekcijai kokaudzētavā, sākot no sasteigto vasu izlaušanas, acošanas un vasu saīsināšanas.
VAI VAINĪGAS KOKAUDZĒTAVAS
Zinātniece A. Berija secina, ka cēlonis koku slimošanai ar vēzi jaunos dārzos nav infekcija no kokaudzētavas. Līdz ar to viņa kliedē mītu, ka jauno koku slimošanā ar vēzi vainojamas kokaudzētavas, kas vairākos mūsu augļkopjos ir diezgan plaši izplatīts. Tomēr, lai būtu drošība, ka no kokaudzētavas nāk veselīgs stādāmais materiāls, profilaktiskie smidzinājumi, mizas bojātāju slimību apkarošanai jāsāk jau kokaudzētavā. Tās 2. un 3. laukā smidzinājumi jāveic vismaz divas vai trīs reizes veģetācijas periodā (galvenokārt ar Bordo šķidrumu). Šie smidzinājumi jaunos kociņus pasargās no inficēšanās arī ar citām mizas bojātājām slimībām – arī melno vēzi, stumbru un zaru iedegām un citām, kā arī ierobežos kraupi uz lapām. Iedegu bojājumi, pēc fitopatoloģes Maijas Eihes pētījumiem, sastopami arī kokaudzētavās un pēc ārējām pazīmēm saslimšanas sākumā ir krietni līdzīgi vēža bojājumiem. Tāpēc bieži vien dažādus stādu mizas bojājumus nepareizi sauc par vēzi. Bez tam vesela stādāmā materiāla iegūšanai nedrīkst ņemt potzarus no vēža bojātiem kokiem, vēl labāk – no stādījumiem, kuros ir šādi bojājumi, neņemt potzarus vispār.