Блог

Agronomu un zinātnieku Ilgas un Arnolda Grosu dzīves likteņi

Publicēts Latvijas Agronomu biedrības žurnālā „Zeme un Tauta” Nr 46. 2001. gada ziemā.

Neatkarīgās Latvijas saimnieciskās dzīves un tautas labklājības augšupejas gājumu 1940.gadā nežēlīgi pārtrauca sarkanā okupācija - baigais gads. Tautas “augstākās galotnes” tika nolauztas, desmitiem tūkstoši izsūtīti, apcietināti vai citādi cietuši un pazemoti. Tāpēc Otrā pasaules kara sākumā iebrucējus vāciešus, kuri vēsturiski skaitījās latviešu tautas apspiedēji- kungi, tika sagaidīti kā atbrīvotāji. Beidzoties kara briesmām, tikām trešo reizi “atbrīvoti” (neviens neiekaroja). Atkal sākās izrēķināšanās ar t.s. “tautas ienaidniekiem” un nepareizi domājošiem viņu izcelsmes dēļ. Tā Ilga un Arnolds pirmo reizi satikās 1949.gada 25. martā Ropažu stacijā no Rīgas izsūtāmo ešelona 7.vagonā kā kulaka un nacionālista ģimenes locekļi. Abu izsūtāmo ceļš līdz Amūras apgabalam ilga 3 nedēļas.

Raksts avīzē Zemgales Ziņas Nr. 2890., 2002-10-17

Andra Ozola
«A.Gross no Pūres tirgos stādus Jelgavas tirgū,» šādu sludinājumu rudeņos un pavasaros var izlasīt mūsu avīzē. Stādi nāk no kokaudzētavas «Bētras» Sidrabenes pagasta Garozā.
«Tās ir manas tēva mājas. Te esmu dzimis, un no šejienes mani 1949. gadā izsūtīja uz Amūras apgabalu Krievijā,» stāstījumu sāk agronomijas zinātņu doktors Arnolds Gross. «Bētru» saimniekam pieder 50 hektāru zemes, no tiem kokaudzētavai atvēlēti pieci. Īpašumā ir arī mežs un bišu drava. Medus vācējām tiek sēts bišu amoliņš, griķi un eļļas rutks. «Māja atrodas iepretī Garozas skolai, tikai upe starpā. Dažreiz dzirdam arī skolas zvanu,» piebilst saimniece Ilga Grosa, arī agronomijas zinātņu doktore.